Cieņa - Atbildība - Uzņēmība

Berģu Mūzikas un mākslas pamatskolas direktores

Ilzes Briņķes uzruna Latvijas Republikas proklamēšanas 107. gadadienas priekšvakarā

2025. gada 14. novembrī

Ļoti cienījamie skolēni, skolotāji un visi Berģu Mūzikas un mākslas pamatskolai piederīgie!

Pirms karogs plīvoja sarkanbaltsarkanais,

Bija tikai sapnis un ticība.

Pa vidu — gadsimti, dziesmas un sāpes,

Un tautas gars, kas nekad nepārlūst.

Starp vakardienu un rītdienas rītu

Deg svece logā — par Latviju līdzi,

Jo starp visiem vārdiem, kas dzimuši šai zemei,

Ir viens, kas paliek — brīvība mūžīgi tev.

Mēs vienmēr esam pirms, starp un pa vidu. Arī šodien esam pirms, starp un pa vidu.

Esam pirms mūsu skolas 155 gadu jubilejas svinībām. Esam pirms mūsu valsts 107. gadadienas svētkiem. Esam pirms rītdienas. Ko tā mums nesīs, kāda būs – to mēs nezinām, to mēs varam minēt, iztēloties, bet uz to mēs varam arī mērķtiecīgi iet, īstenojot izvirzītos mērķus, veicot noteiktus uzdevumus. Tādā veidā mēs zināmā mērā varam ietekmēt rītdienu, nākotni, un tā vairs nebūs tik nezināma, tik neparedzama.

Pirms simtu septiņiem gadiem un vēl agrāk latviešiem bija sapnis par savu valsti – brīvu un neatkarīgu. Bet šis sapnis paliktu neizsapņots un nepiepildīts, ja cilvēki nebūtu izvirzījuši konkrētākus mērķus un nebūtu rīkojušies, lai sapnis kļūtu par īstenību. Sākot ar jaunlatviešiem 19. gs.

otrajā pusē, kas centās modināt nacionālo pašapziņu, apzināties savu tautu, piederību tai, tautas vēsturi un kultūru kā vērtību; apzināties to bagātību, kas ir saglabājusies cauri gadsimtiem un bez kuras nav iespējama tautas nākotne. Arī 19.-20. gadsimta mijā aktīvākie latvieši attīsta domu par tautas pašnoteikšanās tiesībām, par lielāku autonomija no pastāvošās varas. Šo cilvēku rīcība palīdzēja īstenot daudzu sapni un dažu mērķi – nodibināt pašiem savu valsti. Tātad pirms kāda rezultāta vienmēr ir svarīgs sapnis, ideja, ko tālāk pārvērst par mērķi un rīcību. Tāpēc katru dienu ir jāsapņo par nākotni, bet vienlaikus arī pašiem jārīkojas, lai sapņi piepildītos – gan katra individuālie sapņi, gan sapnis par mūsu Latviju turpmāk.

Mēs šodien esam arī starp vakardienu un rītdienu, starp Martiņiem un Ziemassvētkiem, starp Lāčplēša dienu un Neatkarības pasludināšanas dienu.

Mārtiņi senajiem latviešiem iezīmēja veļu laika beigas un ziemas sākumu, kad visai ražai bija jābūt novāktai, pārstrādātai un sagatavotai uzglabāšanai. Priekšā bija pats tumšākais gada laiks, kad dienas kļuva vēl īsākas un vēl tumšākas, tomēr cilvēki ticēja gaismai. Viņi zināja, ka drīz atkal dienas kļūs garākas un sāksies jauns saules ceļš, tādēļ tumsa viņus nenomāca. Mums ir ko mācīties no senčiem – kā nebaidīties no tumsas, kā nekrist depresijā. Un nebaidīties ne tikai no fiziskās tumsas, bet arī no gara tumsas, jo gaisma – gan fiziskā, gan garīgā – vienmēr ir stiprāka.

Būšana starp mums ļauj izvērtēt, kas bijis iepriekš derīgs, kas ne; kas būtu paturams nākotnei, kas – atmetams. Tā kā visu laiku esam starp, arī visu laiku ir jāvērtē, kas mums palīdz iet uz priekšu, kas kavē – tas attiecas atkal gan uz katru individuāli, gan uz valsti kopumā. Jā, ne vienmēr ir viegli pieņemt pareizo lēmumu; ne vienmēr viegli nošķirt vērtīgo no mazvērtīgā, ne vienmēr ir viegli atteikties no kaut kā ļoti pazīstama, pierasta, bet nākotnei traucējoša. Lai to paveiktu ir jābūt lielai gribai, un tāda bija mūsu valsts veidotājiem. Arī mums šodien ir jābūt lielai gribai un arī gudrībai, lai noturētu un virzītu jaunā kvalitātē uz priekšu mūsu valsti, jo šodien mēs katrs esam atbildīgi pat to, kāda Latvija būs rīt. Un mēs esam atbildīgi par to, lai atmestu visu, kas traucē Latvijai attīstīties, vienlaikus atbildīgi par to, lai saglabātu to, kas Latviju veido par Latviju, kas ir tās pamats, kas ir tās vērtības.

Katru dienu mēs esam dažādiem notikumiem pa vidu – ikdienā, svētkos, skumjās un bēdās. Būšana notikumiem pa vidu nozīmē mūsu līdzdalību,

vienlaikus arī mūsu līdzatbildību. Mēs esam līdzdalīgi savā ģimenes dzīvē, skolā, un arī valsts dzīvē mēs katrs esam līdzdalīgi un līdzatbildīgi. Jā, mums dažreiz negribas būt atbildīgiem par valstī notiekošo, tomēr tā ir mūsu atbildība, jo mēs katrs esam Latvija, un Latvija ir tāda, kādi esam mēs.

Būšana pa vidu nozīmē arī būt svarīgam, un mēs taču katrs esam savā īpašā veidā svarīgi. Bet vienlaikus mums arī Latvija jāliek pa vidu savām vērtībām, jo cienīt savu valsti nozīmē cienīt arī sevi.

Es aicinu katru no jums būt pa vidu, būt iekšā mūsu skolas dzīvē – gan priekos, gan bēdās, bet ar līdzatbildību, tāpat es aicinu būt pa vidu un iekšā mūsu Latvijā un nekad neiet malā, kad Latvijai ir grūti. Vienmēr būt iekšā, vienmēr būt vidū!

Starp vakardienu un rītdienas gaismu

Mirdz mūsu karogs — kluss un stiprs.

Pirms vārdi top darbos,

Pa vidu stāv tauta — brīva un dzīva.

Dievs, svētī Latviju!